Lai saņemtu vīzu ierodoties, vienā lodziņā jāiesniedz aizpildīti pieteikumi ar bildēm un jāpastāv pie otra, līdz darbinieks uzplečos pamāj ar tavu pasi. Organizācija pieklibo, bet kaut kā jau viņi galā tiek. Es savas aizpildītās anketas un bildes biju aizmirsis bagāžā, bet bagāžas saņemšana seko pēc vīzas saņemšanas.
Tāpēc mēs atdevām trīs pases un divus pieteikumus. Iepriekš biju lasījis, ka tos, kuri bildi neiesniedz, nofotografē ar ziepjutrauku: tā arī izrādījās, bet ne manā gadījumā. Man vienkārši ielika zīmogu pasē bez tādām nevajadzīgām formalitātēm kā pareizi noformēti papīri. Tieši tad man radās aizdomas, ka Vjetnamā viss būs vienkārši un patīkami. Skrienot notikumiem pa priekšu, teikšu, ka praktiski tā arī izrādījās.
Vīzu saņemšanas nodaļas foto, lai arī izplūdis
Velo un bagāža veiksmīgi saņemti!
Apkārt, protams, visi uz mums blenž.
Svinīgā sagaidīšana
Sagaidīja mūs viesmīlīgs vjetnamietis vārdā Tui, kurš ilgu laiku bija strādājis Latvijā, un tāpēc runāja krieviski. Un vēl viena tante, viņa kolēģe, kura krieviski runāja vēl labāk. Krietnu laiku mēs skaidrojām, ko gribam un kurp dosimies, bet vairāk vai mazāk viss atrisinājās.
Diskusijas par maršrutu
Busiņš-taksometrs no lidostas uz Hanoju (kādi 35 kilometri) maksāja ap 30 bakšiem.
Taksi var pasūtīt arī iepriekš, bet tas nebūt nav obligāti.
Flīzes Vjetnamā ir smukas, vēl ne reizi vien ieraudzīsiet
Ieejas durvis mājā un garāžā. Vidējās un augstākās šķiras vjetnamieši tomēr brauc ar mašīnām.
Mājas Vjetnamā ir šauras un no ārpuses smalki izrotātas, ja vien ir tāda iespēja. Stāvu ir jo vairāk, jo turīgāka ģimene. Nākamajos rakstos atskatīsieties atliku likām.
Vietējie sausiņi, nopirkti pēc mūsu lūguma
Olu, tīri tā nekas pēc garšas. Kā vēlāk izrādījās, nekādu problēmu Vjetnamā ar "bomžpakām", tādām uzkodām kā rieksti vai čipsi nav, tāpat kā ar saldumiem.
Vakarā mūs aizveda paēst slaveno Pho Bo zupu. (Pho Bo)
Tā ir slavena ar to, ka tas ir pats parastākais ēdiens, ko pasniedz burtiski visur. Maksā apmēram dolāru, reizēm pusotru vai pat divus. Pēc būtības tā ir zupa ar nūdelēm un liellopu gaļu, kuru parasti ēd brokastīs. Ir vēl arī ar vistas gaļu, tad Pho Ga.
Zupai nāk līdzi visādi uzlabotāji
Augšējā foto: laims, čili mērce, sagriezts čili pipars, sojas mērce, smalki sagriezti ķiploki marinādē.
Čili pipars ir ass, mūsu bāleliņam pietiks ar 1 gabaliņu. Es varu iemest 5, bet tad jau ir ne pārāk komfortabli. 10 izturēt ir pagrūti.
Blakus ēdnīcai, kur mēs ēdām zupu, cilvēki, sēžot uz maziem plastmasas ķeblīšiem, dzēra tēju. Tēja Vjetnamā vienmēr ir zaļā vai ulonga, stipra līdz ārprātam. Melno vietējie nedzer, un tās arī nav, izņemot ārzemnieku kafejnīcas, kur lepni gozējas "Lipton". Tēju dzer no mazām glāzītēm, kā Turcijā, tikai parastas formas, nevis kaut kādas īpašas.
Kopumā – es laikam esmu viens no retajiem cilvēkiem no Latvijas, kurš var iedzert tāda stipruma zaļo tēju, turklāt bez cukura. Bet brīžiem arī man gāja grūti – tik stipru es dzeru tikai kļūdas pēc, ja esmu par daudz iebēris. Tējnīcā mēs arī pirmo reizi ieraudzījām, kā tauta pīpē kaut ko no milzīgas bambusa caurules. Izskatījās psihodēliski, it kā viņi to pašu tēju arī pīpētu. Cauruli pagaidām nerādīšu, bet vēlāk būs.
Tui, kā jau bija norunāts, nopirka mums biļetes uz vilcienu līdz Laokajai (Lao Cai), no kurienes ar roku aizsniegt Sapu (Sa Pa) — kurortu, uz kuru mēs tik ļoti rāvāmies. Vēl pie stacijas viens spekulants mēģināja mums pārdot ūdens pudeli par 10$. Beigās Tui aizgāja un nopirka par 1$.
Visu par biļetēm, to cenām un pieejamību var uzzināt seat61. Kopumā — labāk pirkt iepriekš, it īpaši tuvu svētkiem. Biļetes maksā no 4 (cietais sēdeklis) līdz 21 (mīksta gultiņa ar veļu, kondicionieris) bakšiem. Ir arī pontīgajiem čaļiem pa 70.
Kas attiecas uz tiem pāris kilometriem no Tui mājas līdz stacijai, ko mēs braucām naktī, iespaidi ir neaizmirstami. Tūkstošiem, desmitiem tūkstošu vieglo motociklu jeb smago mopēdu ar motora tilpumu 100-200 kubiciņi nepārtraukti pīpina un manevrē, pievēršot satiksmes noteikumiem tikai nominālu uzmanību. Avāriju, kas ir dīvaini, pie visa tā gandrīz nav — acīmredzot, pateicoties zemajam ātrumam un ieradumam uzmanīgi skatīties, kur brauc blakus esošais motobaiks. Jā, šos brīnumainos pārvietošanās līdzekļus sauc tieši tā. Mašīnu ir maz, tās ir diezgan jaunas un labas drakonisko muitas nodevu dēļ.
Daudzi cilvēki sajuktu prātā, mēģinot naktī izbraukt cauri Hanojai ar velosipēdu taurējošu motobaikeru straumē, kuri pat pagriezienus reti rāda. Esmu pieradis braukt ar ričuku pa pilsētas ielām, nevis ar mašīnu aiz stikla dzelzs kastē, kur jūties drošāk, tāpēc man nebija nemaz tik traki. Bet, kad krustojumā tieši virsū tev brauc mašīna, bet tev jātiek cauri, citādi pazaudēsi no acīm biedrus, katram sametīsies neomulīgi. Adrenalīna un ekstrīma pietika ilgam laikam.
Mūsu veļukus tagad iekraus vilcienā
Mēs braucām ar sliktāku vilcienu, jo tajā ir kravas vagons, kurā parasti sabāž motobaikus, bet ričukus arī paņēma bez ierunām (par atsevišķu naudu, protams)
Lūk uz šo
Lūk, tāda guļvieta. Kopā trīs stāvi, nevis divi. Gultas šauras, toties katrai pagalvī ir individuāls gaismeklis.
Mantiņas
Vietas pamaz. Blakus mums, pāris kupejas tālāk, brauca angļi. Kas attiecas uz mūsu kupeju, neviens negribēja sēsties klāt ārzemniekiem, baidījās vai kautrējās, kas viņus zina. Tikai periodiski ielūrēja pavadone. Beigu beigās viens nabadziņš uzlīda uz augšējā plaukta.
Izlietne vienā vagona galā
Tualete, kā arī boileris ar dzeramo ūdeni – otrā. Cīņubiedri neriskēja to lietot, un pat zobus tīrīja ar ūdeni no pudeles. Es tolaik arī nezināju apstākļus, un tāpēc darīju tāpat. Tagad es domāju, ka verdošu ūdeni no boilera pilnīgi mierīgi varēja liet, un varbūt arī auksto ūdeni, jo nekādas problēmas ar kuņģi Vjetnamā neizjutu.
